1990. gados nozīmīgākais process bija Padomju Savienības sabrukums un dzelzs priekškara krišana. Šajā laikā izdoto pavārgrāmatu fokuss un tematika norāda uz  vēlēšanos atbrīvoties no nevēlamās padomju identitātes arī kulinārijā.

Liels skaits no jauna izdoto pirmskara pavārgrāmatu liecina par mēģinājumu atjaunot  nacionālo virtuvi tajā fāzē, kur to pārtrauca karš un padomju okupācija, tomēr  to saturs diemžēl izrādījās novecojis un praktiski nelietojams. Plašu pavārgrāmatu  segmentu veidoja tulkotās grāmatas, tomēr tās nevarēja kalpot kā orientieris jaunu  prakšu ieviešanā gan tāpēc, ka tulkotāji nespēja valodiski attēlot nekad neredzētos  produktus un tehnoloģijas, gan arī tāpēc, ka vajadzīgās izejvielas nebija pieejamas.  

Tikmēr šajā laikā pavārgrāmatas turpināja rakstīt padomju laikos populārie autori.  Neraugoties uz ideoloģisko vajadzību atbrīvoties no padomju standarta, praktiskajā  dzīvē 1990. gados dominanci saglabāja padomjlaika virtuve. Arī sociālekonomiskie  apstākļi neļāva tik ātri atteikties no padomju principiem. Ekonomiskā krīze rosināja  ne tikai no jauna izdot kara laika pavārgrāmatas, bet arī attīstīt padomju sabiedriskajā ēdināšanā iedibinātās taupīšanas tehnoloģijas. 

Jau 1980. gadu beigās pavāru konkursos un restorānu ēdienkartēs par padomju “augstās virtuves” paraugiem bija padarītas filejas un kotletes, panētas miltos vai rīvmaizē, pildītas vai klātas ar rīvētu sieru, tomātiem un majonēzi.