2000. gadi radīja iespējas daudz reālāk iepazīt pat visai eksotiskas ārzemju virtuves. Latvija iestājās Eiropas Savienībā, daudziem kļuva pieejami tuvāki un tālāki ceļojumi, interneta pieejamība nodrošināja informāciju, kopējais labklājības pieaugums – daudzveidīgu un kvalitatīvu importēto preču pieejamību Latvijā.

Šis ir laiks, kad Latvijā tiek izdotas pasaulē zināmu autoru pavārgrāmatas, kas iepazīstina ar mūsdienu Eiropas gastronomijas tendencēm. Ievērojami mazāk tiek izdotas latviešu valodā sarakstītas pavārgrāmatas, turklāt nereti joprojām tās bija recepšu kolekcijas bez autora. Pavārgrāmatu tonis kopumā kļūst emocionālāks, personiskāks, retāk – lakonisks. 

Kā raksturīgu perioda iezīmi var minēt ārzemju virtuvju apgūšanu un iespējami precīzu atdarināšanu. Latvijas iedzīvotāji iemācījās novērtēt, atpazīt un pagatavot līdz šim nepieejamus ēdienus, par nozīmīgu jēdzienu kļuva autentiskums, tika izkopta gaume un attīstīta garša. 1990. gados tikai daži varēja teikt, ka viņiem garšo olīvas, pūdētais siers un “skābie” vai “sausie” vīni. 2000. gados šīs garšas jau bija labi zināmas un pavārgrāmatas mācīja lietot dažādas garšvielas un garšaugus, izmantot fondī katlu, sarullēt suši utt. 

Vienlaikus notika iepriekšējā perioda mantojuma pārvērtēšana. Sākās “karagājiens” pret panēto karbonādi ar majonēzes “restīti”. Tika atspēkoti padomju gastronomiskie mīti: padomju šampanietis zaudēja tiesības saukties par šampanieti un par “īstiem” tika uzskatīti drīzāk franču, nevis pie mums pazīstamie Krievijas vai Holandes sieri. Smagnējā padomju mantojuma ieraudzīšana Eiropas kontekstā izraisīja kulinārās pašapziņas kritumu, par “augsto virtuvi” drīzāk tika uzskatīta importēta virtuve.

Steika pagatavošanas prasme vai vismaz spēja to novērtēt kļuva par nozīmīgu kulināro kompetenci. Sarežģītāku šo mācību padarīja tas, ka bija jāpierod arī pie atšķirīgas pagatavošanas tehnikas un garšas pieredzes. Par labu steiku tika uzskatīts jēls vai vismaz vidēji izcepts, kas Latvijas gastronomiskajā kultūrā radīja aizdomas par nepagatavotu, tātad neēdamu produktu. Tā bija vēl viena daudzo mācību vidū, ko šajā periodā apguva Latvijas iedzīvotāji.