1980. gados Padomju Savienībā padziļinājās ekonomiskā krīze, kas ietekmēja arī Latvijas iedzīvotāju pārtikas apgādi. Vienlaikus tas piešķīra vēl izteiksmīgākus vaibstus padomju virtuvei, jo krīzes apstākļos bija pieejams ļoti ierobežots pārtikas produktu sortiments.

Arī garšvielas bija deficīta preču sarakstā, tāpēc pārsvarā lietoja sāli, piparus un lauru lapas. Pievienotais sintētiskais etiķis un cukurbiešu cukurs pārņēma ēdienu garšu. Tā kā iespējas bija ierobežotas, padomju pavāri un pavārgrāmatu autori centās radīt iespaidu par dažādību, lietojot radošus, tēlainus un bieži abstraktus ēdienu nosaukumus un attīstot ēdienu dekorēšanu. Izdekorēts, pat visvienkāršākais ēdiens kļuva svētku galda cienīgs.  
Padomju svētku galdam bija divas raksturīgas iezīmes: nepieciešamība demonstrēt deficīta produktus un viesu uzņemšana pārsvarā pie aukstā galda. Abas šīs iezīmes var ilustrēt ar vienu ēdienu – visās viesībās populāro rasolu.

Pirmkārt, rasolā iemiesota proporcija starp produktiem, kas tika uzskatīti par deficītu (majonēze, zaļie zirnīši), un viegli pieejamiem produktiem (vārītas saknes un marinējumi). Tālāk redzamā rasola recepte gan glabā vēl senāka Latvijā zināma rasola pazīmes: zivs un gaļas savienojumu un mērces pagatavošanu no krējuma un piedevām, taču 1980. gados populārāks bija rasols, kam pievienota doktordesa, zaļie zirnīši un majonēze.

Otrkārt, nozīme bija rasola pagatavošanai – to iespējams sagriezt iepriekšējā dienā un tikai samaisīt pirms pasniegšanas. Tas padara šo ēdienu piemērotu aukstajam galdam, uz kura saimniece visu saliek un pati var piedalīties viesībās. Aukstā galda popularitātei padomju laikā ir racionāls izskaidrojums – viesiem nav jāsēž ap galdu, jo ir ierobežota telpu platība, nav jāmaina trauki, jo to var nebūt pietiekamā skaitā, turklāt šādā veidā daudz pārliecinošāk var pasniegt iepriekš sagādātos deficīta produktus.

Tā kā rasols atbilst visām prasībām, tas kļuva par Jaungada mielasta neatņemamu sastāvdaļu tāpat kā šašliks Jāņos.