Latvijas valsts veidošanās ceļā sākās sarežģīti. Pirmais pasaules karš atstāja jūtamu nospiedumu uz pirmo desmitgadi un pirms kara veiksmīgi attīstīto rūpniecību un eksportu. Tomēr, arī sākot no nulles, drīz vien Latvijas iedzīvotāju vispārējā labklājība pieauga.
19. gadsimta beigās aizsāktā lauku dzīves modernizācija straujiem soļiem turpinājās arī 20. gs. sākumā. Pateicoties arvien pieejamākām importētām precēm, kā arī apgūstot dažādu augļu un dārzeņu šķirņu kultivēšanu, uzturlīdzekļu sortiments kļuva ievērojami daudzveidīgāks.
Ja vēl pirms Pirmā pasaules kara lielākā daļa no visas lauksaimnieciski izmantotās zemes piederēja muižniekiem, pēckara periodā zemnieku īpašumā esošās zemes proporcija pieauga. Līdz ar to zemnieku sētā saražotais vairs nebija jāatdod muižai. Iespēja to patērēt pašiem radīja jaunas ēdienkartes variācijas.
Svaigu produktu uzglabāšana joprojām bija ierobežota, tāpēc attīstījās dažādas produktu pārstrādes tehnoloģijas, piemēram, siera siešana palīdzēja izdevīgāk pārdod piena produktus, augļu un dārzeņu konservēšana – uzglabāt ražas pārpalikumus. Jaunā Latvijas valsts bija agrāra gan savos ekonomiskajos, gan sociālajos pamatos, līdz ar to, veicinot ekonomisko attīstību, galvenokārt, tika ieguldīts lauksaimniecībā.
20. gs. zemnieku ēdiens tomēr atšķīrās no 19. gadsimtā lauku sētās pieejamā klāsta. Starpkaru Latvijā zemnieku virtuvē plaši tika lietotas olas, sviests un saldais krējums, daudz vairāk bija pieejama gaļa un lielā mērā pārņemtas muižās noskatītās parašas. Veidojās lauku vidusšķira, kurai bija nepieciešamas norādes, kā veidot jaunu dzīves veidu atbilstoši pieejamajiem resursiem.
Tika sagatavotas īpašas pavārgrāmatas tieši lauku saimniecēm, kas piedāvāja sieru, desu un vīnu darīšanas receptes, konservēšanas tehnoloģiju aprakstus un arī detalizētus ierosinājumus svētku galda rīkošanai. Iedvesmu jaunu, modernāku ēdienu izgudrošanai latvieši varēja smelties no pavārgrāmatām, kas sākotnēji tika paredzētas muižu vajadzībām, tomēr ar laiku daudzas receptes tika pielāgotas zemnieku iespējām un garšai.
Cepetis ir laba ilustrācija tā laika kulinārijai. Vesels ceptas gaļas gabals pretstatā maltai vai kapātai gaļai norādīja uz labklājību, šādu praksi pārņemot no muižas. Iepriekš zemnieku virtuvē ēdienus biežāk gatavoja vārot vai sautējot, un gaļu lietoja tikai kā piedevu. Cepeša pagatavošanai jāizvēlas labs, turklāt liels gaļas gabals. Lai arī šodien cepetis tiek cepts cepeškrāsnī, agrāk to gatavoja uz plīts virsas īpašā cepeša pannā.
