Padomju okupācijas sākumā Latvijas virtuvē tika ieviesti padomju kulinārās ideoloģijas principi, uzsvaru liekot galvenokārt uz sabiedrisko ēdināšanu un pusfabrikātu izmantošanu ēdiena pagatavošanā.
Šīs abas parādības atspoguļojas pirmajā īstenajā padomju pavārgrāmatā “Grāmata par garšīgu un veselīgu ēdienu”, kas ir arī pirmā pēc kara izdotā pavārgrāmata latviešu valodā. Tajā pausti principi, ka valsts uzņemas atbildību par padomju cilvēka ēdināšanu, piedāvājot plašas iespējas ēšanai ārpus mājas. Tādā veidā sievietes tiktu it kā atbrīvotas no “verdzības pie plīts” un viņām būtu vairāk laika gan kultūras un sabiedriskajai dzīvei, gan arī darbam valsts labā. Realitātē tas sievietēm nozīmēja dubultu slodzi – pilnu darba dienu un vēl pienākumu veikt visus mājas darbus.
Tika paredzēts, ka sieviešu ikdienu atvieglos pusfabrikātu pieejamība – gan daļēji sagatavotu ēdienu, gan konservu un koncentrātu formā. Šajā laikā radās mīts par to, ka majonēzes pagatavošana mājas apstākļos ir tik sarežģīta, ka pat pieredzējuši pavāri ne vienmēr tiekot ar to galā, tāpēc vienmēr drošāk izvēlēties rūpnieciski ražoto. Tāpat pavārgrāmatās parādījās receptes, kurās doti padomi par cīsiņu pareizu pagatavošanu.
Ēdnīcas un kopgaldi tika iekārtoti darba vietās, skolās un bērnudārzos. Izveidojas arī tā sauktās “mājas virtuves”, kur sagatavotu silto ēdienu var paņemt līdzi ēšanai mājās. Ēdnīcās pieejamos ēdienus vienoja kopīgas iezīmes: ātri, vienkārši un pagatavojami lielos daudzumos. Tāpēc gaļas ēdienu sortimentā dominēja gaļas mērces, maltās gaļas ēdieni un sautējumi.
Raksturīgs padomju ēdnīcu ēdiens ir gulašs, to veido mērce ar gaļas gabaliņiem, kas atkarībā no pavāra un sadales varēja paredzēt arī ļoti nelielu gaļas daudzumu vienā porcijā. Turklāt šāda mērce ir vienkārši pagatavojama lielā daudzumā. Vēl viena ēdnīcu iezīme ir izmaiņas galda kultūrā. Ēdieni bija veidoti tā, lai būtu iespējami ātri un viegli apēdami, piemēram, lielāko daļu ēdienu varēja ēst, nelietojot nazi.
